Vai Jums vajag suni

 

Šis jautājums rodas gandrīz katram normālam topošajam suņa saimniekam. Kur rast atbildi? Šobrīd internetā pieejami daudz un dažādi materiāli par šķirņu īpatnībām un veselu virkni nosacījumu, kuriem būtu jāatbilst kucēnam - tas viss protams ir svarīgi, taču nevienā saitā es neatradu, manuprāt ļoti svarīgu lietu - savu personīgo dotību un potenciāla novērtējumu.Mēs bieži pārvērtējam savas vajadzības, spējas, kā arī izturības, pacietības un protams arī veselības līmeni. Tieši šo faktoru ignorēšana bieži vien liek mums vēlāk nožēlot steigā pieņemto lēmumu.

 

Vispirms, manuprāt katram vajadzētu godīgi atbildēt uz dažiem jautājumiem:

 

1. Kādiem mērķiem man vajadzīgs suns?

 

2. Cik daudz laika es ikdienā  varēšu tam veltīt?

 

3. Kurš varēs aprūpēt manu suni manas prombūtnes laikā?

 

4. Vai ar šo lēmumu samierināsies parējie ģimenes locekļi?

 

5. Vai spēšu tam nodrošināt pienācīgu aprūpi?

 

6. Vai spēšu rūpēties par sunu, ja viņš galu galā, izaugs ne gluži tāds, kādu iedomājos?

 

Vislabāk par šīm tēmām ir izteikusies kinoloģe Daina Lapiņa savā grāmatā "Suns jūsu mājās" - "Ne katrā mājā vajadzīgs suns, bet katram sunim ir vajadzījas mājas". Tā ir labākā grāmata kinoloģījā, kādu man jelkad nācies lasīt latviešu valodā. (1982. g.).

 

Gribētu pakomentēt katru no šiem jautājumiem.

 

1.Vissliktākais no visiem mērķiem ir

 

suns pie ķēdes, lai sargātu māju. Es nezinu, kurā suņkopības attīstības periodā ir parādījusies šī cietsirdīgā tradīcija, taču varu droši pagalvot, ka nekas sliktāks ar suni nevar notikt, kā atņemtam no mātes, pēc īsas un bezrūpīgas bērnības, tikt piesietam uz mūžu, lai tur arī nomirtu. Neviens suns nav to pelnījis!!!

 

- arī akla sekošana modes tendencēm nav labākais no iemesliem suņa iegādei. Dažādu škirņu masveida "bums" ir pieredzēts vairākkārt, tas parasti turas 2-3 gadus, pēc tam pazūd. Cilvēki vienkārši sagrābjas kaut kādas šķirnes suņus, kuru izcelsmi, pielietojumu un īpatnības nav bijis laika izpētīt. Pēc tam masveidā mocās ar suņu uzvedību, veselību. Šādus "bumus"  ir piedzīvojušas tādas šķirnes, kā: čau - čau, šarpeji, mopši,amstaffi, šobrīd ir kartējais "bums" uz haskijiem.Ieraugot šos impozantos mazuļus, cilvēku sirdis izkūst, viņi aizmirst, ka kucēns tāds mīļš būs īsu brīdi, bet pārējo dzīves periodu 10 gadu garumā nāksies cīnīties ar visnotaļ stūrgalvīgu būtni.

 

2. Daudziem aizņemtiem cilvēkiem intensīvais darba režims, regulāri komandējumi un ilgstošas dežūras liedz iespēju turēt suni. Ja jums nākas būt prom no mājām vairāk nekā 12h pēc kārtas, tad kucēna audzināšanas jēga pazūd principā.

 

3. Musdienās iespējams ceļot kopā ar suni, bet dažkārt tomēr nākas no tā atteikties. Pirms atstājat suni draugiem vai suņu viesnīcā, padomājiet, cik ļoti suni iespaidos apstāklu maiņa, vai kopējs spēs nodibināt kontaktu ar suni. Vai  šie cilvēki ir pietiekami kompetenti, vai tiks galā ekstrēmās situācijās un vai spēs sniegt madicīnisko palīdzību.

 

4.Nekas labs nav gaidāms, ja ģimenē domas par suņa iegādi dalās.  Pat, ja viens ģimenes loceklis ir "pret", tad šo lēmumu vajadzētu ļoti rūpīgi pārdomāt.

 

5. Painteresējieties, kādu summu Jums ikmēnesi nāksies tērēt suņa pārtikai, vetrinārai aprūpei, aksesuāriem, apmācībām utt.

 

Jūs nevarat atlikt vakcīnas veikšanu naudas trūkuma dēļ, kā arī atlikt nepieciešamo aŗstēšanu. Arī apmācība ir jāveic noteiktā vecumā, nevis kad to atļauj rocība.

 

6.Ļoti bieži saimniekiem pazūd sākotnējā interese par suni, kad viņi konstatē, ka suns neattaisnos viņu cerības: piem:     

 

          čempionu pēcnācējs tomēr neuzvar visās izstadēs pēc kārtas,

 

         viņs vai viņa netiks izmantots vaislai,

 

         izradās nepietiekami škirnīgs,

 

         vai neattaisno uzliktos sarga pienākumus.

 

Ja esat pārliecināti, ,ka spēsiet rast risinājumus visos gadījumos, ka nevairosiet pamesto vai patversmē atdoto sunu skaitu, ka spēsiet sameklēt sunim piemērotas mājas un aprūpi, ja tomēr dzīve liks Jums atteikties no suņa,

 

ja zināt,ka spēsiet pārvarēt visus šķēršlus un problēmas,

 

ja esat gatavi samierināties ar sagrauztām kurpēm un noplēstam tapetēm un apčurātiem tepiķiem suņa dzīves sākumā

 

ja zināt, ka spēsiet pārtraukt suņa ciešanas un iemidzināt to, ja viņa izārstēšana nav iespējama,

 

ja uz šiem jautājumiem varat atbildēt ar viennozīmīgu "JĀ", tad laikam esat gatavi suņa iegādei.

 

Kā sameklēt tieši SAVU ĪSTO UN VIENĪGO suni, lasiet nākamjās sadaļās.

 

Vai tā ir Jūsu šķirne

 

Šķirnei, kuru izvēlaties ir jābūt saderīgai ar jūsu:dzīves vietas apstākļiem, raksturu, temperamentu, dzīves stilu, aktivitātēm, fisikiem dotumiem, un vecumam. Gribu uzsvērt, ka tieši šādā secībā vajadzētu izvērtēt vsus aspektus.

 

Liela nozīme ir tam, vai dzīvojat dzīvokli vai privātā teritorijā, vai suns būs spiests dzīvot āra apstākļos vai telpā.

 

Telpām nav piemēroti tādi suņi kā: Kaukāza aitu suņi,Vidusāzijas aitu suņi, dažādi Kalnu suņi, Tibetas mastifs un citas lielās ganu un sargsuņu šķirnes.

 

Telpās būs grūtāk, bet var pielāgoties: Sanbernāri, Ņūfaundlendi, Laikas, Vācu aitu suņi, Īru vilku suņi, Malamuti. Austrumeiropas aitu suņi, Dienvidkrievijas aitu suņi

 

Daudzas medību šķirnes, kā arī daudzas ganu šķirnes piem. Kolliji, Borderkolliji, korgiji,  arī Vācu aitu suņi, retriveri, kurti, dzinējsuņī domāti ilgstošai uzturēšanai āra apstākļos, bet nakšņot tiem labāk telpās. Kūtīs, klētīs, šķūņos un citās  palīgtelpās, kur nedzivo cilveki. tie var nakšņot tad, ja ir vairāki.

 

Noteikti dzīvošanai ārā nav domāti: dogi, buldogi, dobermaņi, rotveileri, bokseri, amerikāņu buldogi, bulterjeri,amstaffi. Šie suņi ir  miesassargi un kompanjoni, nevis sargsuņi un viņiem jābūt ikdienā blakus saimniekam.

 

Protams, dzīvošanai ārā nav piemēroti dekoratīvie sunīši un kailsuņi.

 

Neatkarīgi no tā kur dzīvos Jūsu suns, tam ir jāparzin Jūsu dzīves vieta, dzīves režims, saimniecība un jāpazīst visi mājinieki. Tas nozīmē, ka socializācijas nolūkos ir vērts āra suni dažkārt ielaist dzīvojamās telpās.

 

Dzīvojot dzīvoklī jāņem vērā, ka pa trepēm staigāt protams ir veselīgi, taču, ja dzīvojat diezgan augstu, problēma būs nest lielo škirņu suni (pēc traumas vai operācijas). Arī lielo šķirņu kucēnus līdz 4-5 mēn. nes pa trepēm uz leju. Tas saistīts ar priekšējo ekstremitāšu locītavu nostiprināšanās procesu.

 

Jūsu raksturam un temperamentam arī ir būtiska nozīme suņa izvēlē.

 

Ja esat ekstraverts - atvēŗts, sabiedrisks, uzņematies iniciatīvu, mīlat aktīvu atpūtu ( jūsu mīļākais sports ir kalnu slēpošana un izbraucieni ar divriteni), varat izvēlēties šķirnes, kam vajadzīga liela kustību amplitūda, fiziska slodze, aktivitātes. - amstaffu, dobermani, retrīveru, vācu aitu sun, kolliju.

 

Intravertiem - cilvēkiem, kas dod priekšroku vienpatnībai un mierīgam dzīves veidam (šaha spēlētāji un makšķernieki), labāk izvēlēties mierīgākas šķirnes ar noslieci uz flegmātismu un ar pieticīgu aktivitāti - angļu vai amerikāņu buldogu, rotveileri, labradoru, kaukāza aitu suni.

 

Protams, ka vienas šķirnes pārstāvjiem nepiemīt visiem viens temperaments, tāpat kā cilvēkus arī suņus iedala pēc temperamentiem: holēriķis, sangviniķis, flegmātiķis un melanholiķis. Neviens no tiem nav sliktāks par citiem, tie vienkārši ir dažādi. Tas protams nenozīmē, ka holēriķim nepieciešams suns holēriķis, bet melanholiķim - melanholiķis.

 

Sunim vajadzētu papildināt saimnieka īpašibas ar savām, veidojot tandēmu.

 

Cilvēki holēriķi ( piemīt straujas noskaņojuma svārstības, ātri saniknojas, bet ilgi nevar nomierināties, nepacietīgi, viegli aisvilstas, taču ar savu saviļotību spēj aizraut citus - holēriķi parasti ir labi oratori, aktieri) Šie cilvēki ir diezgan dominati

 

tāpēc mīl un pulcē sev apkārt pakļāvīgas būtnes. Holēriķis nepacietīs sev blakus otru holēriķi, labi sapratīsies ar sangviniķi , kurs mierīgi reaģēs uz noskaņijuma maiņu, flegmatiķis to nokaitinās lidz baltkvēlei, bet jūtīgais melanholiķis aizkustinās līdz sirds dziļumiem.

 

Sangviniķi (daudz nosvērtāki, loģiskāki ātri iekarst, bet ātri spēj nomierināties, savaldīgi un augstasinigi ekstrmālos apstākļos, prot ātri mobilizēties un ilgstoši noturēt uzmanību) pratīs vienoties ar holēriķi, labi sastrādāsies ar sangviniķi, viņu uzjautrinās tūļīgie flegmātiķi, bet kaitinās trauslie melanholiķi.

 

Runājot par Flegmātiķiem (laba loģiskā domāšana, bez izteiktām emocionālām svārstībām, ļoti dominanti, nepakļāvīgi, taču labprāt uztur sev blakus līdzjutēju grupu, dusmās var zaudēt kontroli, bet saniknot flegmātiķi ir ļoti grūti) - lielākai daļai flegmātiķu nav izteiktas  psiholoģiskas nepieciešamības pēc suņa, taču tiem retajiem, kuri tomēr plāno suņa iegādi. iesaku šo soli rūpīgi pardomāt. Notiekti izvairīties no holēriska tipa suņiem, labs tandēms būs ar flegmātiķi, bet iespējama arī laba sadarbība ar sangviniķi. Flegmātiķiem vajadzētu izvairīties no suņiem ar paaugstinātu agresivitāti.

 

Melanholiķiem (Jūtīgi, romantiski, taču bieži vien ļoti trausli un vientuļi cilvēki)iesaku turēt vai nu dekoratīvo sķirņu klēpju sunīšus, vai ļoti stabilu sangviniķi  - miesassargu. Melanholiķiem noteikti neiesaku pašiem nodarboties ar miesassarga apmācību, bet meklēt speciālista palīdzību

 

Turpinājums sekos..........

 

Vai tā ir Jūsu šķirne

 

Šķirnei, kuru izvēlaties ir jābūt saderīgai ar jūsu:dzīves vietas apstākļiem, raksturu, temperamentu, dzīves stilu, aktivitātēm, fisikiem dotumiem, un vecumam. Gribu uzsvērt, ka tieši šādā secībā vajadzētu izvērtēt vsus aspektus.

 

Liela nozīme ir tam, vai dzīvojat dzīvokli vai privātā teritorijā, vai suns būs spiests dzīvot āra apstākļos vai telpā.

 

Telpām nav piemēroti tādi suņi kā: Kaukāza aitu suņi,Vidusāzijas aitu suņi, dažādi Kalnu suņi, Tibetas mastifs un citas lielās ganu un sargsuņu šķirnes.

 

Telpās būs grūtāk, bet var pielāgoties: Sanbernāri, Ņūfaundlendi, Laikas, Vācu aitu suņi, Īru vilku suņi, Malamuti. Austrumeiropas aitu suņi, Dienvidkrievijas aitu suņi

 

Daudzas medību šķirnes, kā arī daudzas ganu šķirnes piem. Kolliji, Borderkolliji, korgiji,  arī Vācu aitu suņi, retriveri, kurti, dzinējsuņī domāti ilgstošai uzturēšanai āra apstākļos, bet nakšņot tiem labāk telpās. Kūtīs, klētīs, šķūņos un citās  palīgtelpās, kur nedzivo cilveki. tie var nakšņot tad, ja ir vairāki.

 

Noteikti dzīvošanai ārā nav domāti: dogi, buldogi, dobermaņi, rotveileri, bokseri, amerikāņu buldogi, bulterjeri,amstaffi. Šie suņi ir  miesassargi un kompanjoni, nevis sargsuņi un viņiem jābūt ikdienā blakus saimniekam.

 

Protams, dzīvošanai ārā nav piemēroti dekoratīvie sunīši un kailsuņi.

 

Neatkarīgi no tā kur dzīvos Jūsu suns, tam ir jāparzin Jūsu dzīves vieta, dzīves režims, saimniecība un jāpazīst visi mājinieki. Tas nozīmē, ka socializācijas nolūkos ir vērts āra suni dažkārt ielaist dzīvojamās telpās.

 

Dzīvojot dzīvoklī jāņem vērā, ka pa trepēm staigāt protams ir veselīgi, taču, ja dzīvojat diezgan augstu, problēma būs nest lielo škirņu suni (pēc traumas vai operācijas). Arī lielo šķirņu kucēnus līdz 4-5 mēn. nes pa trepēm uz leju. Tas saistīts ar priekšējo ekstremitāšu locītavu nostiprināšanās procesu.

 

Jūsu raksturam un temperamentam arī ir būtiska nozīme suņa izvēlē.

 

Ja esat ekstraverts - atvēŗts, sabiedrisks, uzņematies iniciatīvu, mīlat aktīvu atpūtu ( jūsu mīļākais sports ir kalnu slēpošana un izbraucieni ar divriteni), varat izvēlēties šķirnes, kam vajadzīga liela kustību amplitūda, fiziska slodze, aktivitātes. - amstaffu, dobermani, retrīveru, vācu aitu sun, kolliju.

 

Intravertiem - cilvēkiem, kas dod priekšroku vienpatnībai un mierīgam dzīves veidam (šaha spēlētāji un makšķernieki), labāk izvēlēties mierīgākas šķirnes ar noslieci uz flegmātismu un ar pieticīgu aktivitāti - angļu vai amerikāņu buldogu, rotveileri, labradoru, kaukāza aitu suni.

 

Protams, ka vienas šķirnes pārstāvjiem nepiemīt visiem viens temperaments, tāpat kā cilvēkus arī suņus iedala pēc temperamentiem: holēriķis, sangviniķis, flegmātiķis un melanholiķis. Neviens no tiem nav sliktāks par citiem, tie vienkārši ir dažādi. Tas protams nenozīmē, ka holēriķim nepieciešams suns holēriķis, bet melanholiķim - melanholiķis.

 

Sunim vajadzētu papildināt saimnieka īpašibas ar savām, veidojot tandēmu.

 

Cilvēki holēriķi ( piemīt straujas noskaņojuma svārstības, ātri saniknojas, bet ilgi nevar nomierināties, nepacietīgi, viegli aisvilstas, taču ar savu saviļotību spēj aizraut citus - holēriķi parasti ir labi oratori, aktieri) Šie cilvēki ir diezgan dominati

 

tāpēc mīl un pulcē sev apkārt pakļāvīgas būtnes. Holēriķis nepacietīs sev blakus otru holēriķi, labi sapratīsies ar sangviniķi , kurs mierīgi reaģēs uz noskaņijuma maiņu, flegmatiķis to nokaitinās lidz baltkvēlei, bet jūtīgais melanholiķis aizkustinās līdz sirds dziļumiem.

 

Sangviniķi (daudz nosvērtāki, loģiskāki ātri iekarst, bet ātri spēj nomierināties, savaldīgi un augstasinigi ekstrmālos apstākļos, prot ātri mobilizēties un ilgstoši noturēt uzmanību) pratīs vienoties ar holēriķi, labi sastrādāsies ar sangviniķi, viņu uzjautrinās tūļīgie flegmātiķi, bet kaitinās trauslie melanholiķi.

 

Runājot par Flegmātiķiem (laba loģiskā domāšana, bez izteiktām emocionālām svārstībām, ļoti dominanti, nepakļāvīgi, taču labprāt uztur sev blakus līdzjutēju grupu, dusmās var zaudēt kontroli, bet saniknot flegmātiķi ir ļoti grūti) - lielākai daļai flegmātiķu nav izteiktas  psiholoģiskas nepieciešamības pēc suņa, taču tiem retajiem, kuri tomēr plāno suņa iegādi. iesaku šo soli rūpīgi pardomāt. Notiekti izvairīties no holēriska tipa suņiem, labs tandēms būs ar flegmātiķi, bet iespējama arī laba sadarbība ar sangviniķi. Flegmātiķiem vajadzētu izvairīties no suņiem ar paaugstinātu agresivitāti.

 

Melanholiķiem (Jūtīgi, romantiski, taču bieži vien ļoti trausli un vientuļi cilvēki)iesaku turēt vai nu dekoratīvo sķirņu klēpju sunīšus, vai ļoti stabilu sangviniķi  - miesassargu. Melanholiķiem noteikti neiesaku pašiem nodarboties ar miesassarga apmācību, bet meklēt speciālista palīdzību